Sociālisms

Ar sociālismu saprot vairākus ekonomikas un sociālās iekārtas veidus, kuri saistīti ar kopīgām īpašumtiesībām un demokrātisku ražošanas pārvaldību. Tāpat sociālisms apzīmē arī politiskās ideoloģijas, teorijas un kustības, kas cenšas ieviest sociāismu. Lai gan ir vairāki sociālisma veidi – sākot ar sociāldemokrātiju un beidzot ar komunismu vai sociālo libertārismu – tiem visiem pamatā ir viena vai otra veida kopīgas īpašumtiesības. Sociālisms nereti tiek pretstatīts individuālismam – tā pamatideja ir darboties sabiedrības pretstatā atsevišķa cilvēka (indivīda) interesēm.

Pastāv vairāki sociālisma modeļi –  utopiskais sociālisms, revolucionārais sociālisms, reformiskais sociālisma, ētiskais sociālisms, plurālisma sociālisms, tirgus ekonomikas sociālisms un citi. Lielākā daļa valstu, kuras mūsdienās mēdz dēvēt par sociālistiskām, ir ar jauktā tipa ekonomiku, kurā nav krasas ienākumu atšķirības starp visvairāk pelnošajiem un vismazāk pelnošajiem. Piemēram, ASV ir torņojoša tirgus ekonomika, kurā ir lielas sociālās atšķirības (cf. protesti Volstrītā), savukārt Ziemeļvalstīs sociālā nodrošinātība ir daudz lielāka un arī nevienlīdzības līmeņi – daudz mazāki.

“Klasiskais” sociālisms, kas pēc klasiskās Marksisma teorijas ir starpposms starp kapitālismu un komunismu, patiesībā kā valsts pārvalde nekad nav ieviests pilnībā. Arī PSRS, kuras ekonomikas dzīvotnespēja ir nomākusi sociālisma vārdu, patiesībā bija totalitāra valsts pārvaldes forma un sociālisms tikai pēc vārda.

Sociālisms Latvijā

Latvijā sociālisma idejas pārsvarā ir apcirptas pašā saknē, tomēr t.s. “Solidaritātes nodoklis”, kurš ieviests – taču cik sekmīgi, diez vai par to ir jādomā – ir neliels, bet nozīmīgs solis nevienlīdzības mazināšanas virzienā. Tā ietvaros vairāk pelnošajiem ir jāmaksā lielāks sociālais nodoklis. Šo nodokli šogad Finanšu ministrijā mēģinās pārvērst citā nodoklī, kuru uzņēmējiem būtu lielāks iemesls maksāt. Lai gan Latvijā ir arī citi sociālisma elementi – bezmaksas veselības aprūpe, bezdarbnieku pabalsti, utt., kopumā Latvijā ir pārāk liela nevienlīdzība, lai to sauktu par sociāldemokrātisku valsti. Taču sociālisma elementi lēnām sāk parādīties.

Sociāldemokrātija

T.s. ziemeļvalstu sociālisms, sociāldemokrātija (tomēr pastāv valstis, kas ir sociāldemokrātiskas, taču nedarbojas pēc ziemļvalstu modeļa) vai vienkārši “ziemeļu modelis”, ir tirgus ekonomikas modelis ar sociālisma elementiem.

Tā ietvaros tiek paredzēta pakāpeniska pāreja uz sociālismu, pretstatā marksistu pasaules revolūcijas idejām. Mūsdienu sociāldemokrātija atbalsta jauktu ekonomiku – ziemeļvalstīs, starp citu, ir ļoti liels publiskais sektors, kurā nodarbināti ap 30% iedzīvotāju – kā arī citas liberālas prakses, kā imigrāciju, multikulturālismu, bezmaksas veselības aprūpi, pabalstus, progresīvu nodokļu sistēmu. Tāpat it sevišķi ziemeļvalstīs ir īpaši izplatītas arodbiedrības, un ekonomika kā tāda tiek virzīta “kopējam labumam”, t.i., lai nodrošinātu labākus dzīves apstākļus pēc iespējas vairāk cilvēkiem.

Tā ietvaros ir atmestas radikālas sociālisma idejas, piemēram, kopīpašuma ideja, kas itin veiksmīgi dzīvo dažādās citās sistēmās – piemēram, bibliotēkās, kopīgu kalnu māju iegādē, utt.