Pensija

Pensija, no latīņu vārda pension (izmaksa), ir cilvēka nodrošināšana darbspēju zuduma gadījumā. Piemēram, pastāv vecuma pensija un invaliditātes pensija. Pārsvarā ar pensiju saprot vecuma pensiju, ko izmaksā, kad cilvēks vecuma dēļ vairs nav spējīgs veikt darbu vai nevēlas to darīt. Pensijas izmaksā no dzīves laikā veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. No 2017. gada 1. janvāra Latvijā vecuma pensijai varēs kvalificēties, sākot ar 63 gadu vecumu. Latvijā pakāpeniski tiek palielināts pensijas vecums, un paredzēts, ka 2025. gadā tas sasniegs 65 gadus. Vidējā pensija Latvijā 2014. gadā bija 266 eiro.

Īsa pensiju vēsture

Pensijas modernajā izpratnē tā īsti tika ieviestas tikai 20. gadsimta vidū. Piemēram, Latvijas brīvvalsts laikā līdz 1940. gadam vecuma pensijas tika maksātas tikai ierēdņiem. Šajā pašā gadā pensijas sāka izmaksāt arī ASV, kurā pensiju izmaksu sāka ieviest 1935. gadā. Tomēr pensiju sistēmas aizmetņi meklējami jau Romas impērijā, kur invalīdus un karavīrus nodrošināja ar izdienu. Tāpat arī senajās Atēnās pēc 403. gada tika maksāti uzturlīdzekļi visiem pilsoņiem, kuri apmeklēja asemblejas (balsošanas). Savukārt mūslaikos lielā mērā pensijas parādījās tikai pēc Lielās franču revolūcijas.

Pensijas Latvijā

Latvijā pensiju sistēma darbojas 3. līmeņos – 1. līmeņa pensija, kuru veido sociālā nodokļa uzkrājumi, kā arī 2. līmeņa pensija, kuru veido iemaksas pensiju fondos un no tām iegūtie uzkrājumi. Pensiju 3. līmenī tiek veiktas iemaksas pensiju noguldījumu fondos un tās ir mantojamas. Tā kā kopumā pensijas nodrošināšanai tiek veikti 20% iemaksu, valsts atkarībā no ekonomiskās situācijas maina īpatsvaru, kāda summa tiek iemaksāta 1. un 2. līmeņa pensiju fondā. Tātad krīzes gados strādājošo iemaksas tiek izmantotas gandrīz ekskluzīvi tikai 1. līmeņa pensijām un esošo pensionāru pensiju nodrošināšanai, savukārt labākos gados vairāk naudas tiek ieguldīts pensiju fondos.

Kritika pensiju sistēmai

Pensiju sistēma balstās solidaritātes principā, kas nozīmē, ka sociālās iemaksas 1. un 2. pensiju līmenī netiek mantotas. Tas savukārt nozīmē, ka, piemēram, cilvēka pensiju iemaksas sāk viņam piederēt, tikai sasniedzot noteikto vecumu. Ja cilvēks nomirst, nesasniedzot pensijas vecumu, visas viņa dzīves laikā sakrātās pensiju iemaksas tiek savā ziņā zaudētas, t.i., nodotas citu cilvēku pensiju segšanai. Taču kamēr nav izdomāts – vai ieviests – cits modelis, ar kuru nodrošināt pensijas (piemēram, pašlaik pasaulē populāra kļuvusi garantētā ienākuma ideja, par kuru nesen bija izgāzies referendums Šveicē; tāpat par šo ideju ticis runāts Somijas parlamentā), šādi dalot pensijas tiek nodrošināta pensiju sistēmas stabilitāte.

Lai gan bieži runā par šīs idejas problēmām, kuras īpaši redzamas novecojošās valstīs (kā ES valstīs) – šādi viena paaudze uztur nākamo, un, sarūkot iedzīvotāju skaitam, nākamai paaudzei it kā jāstrādā vairāk, jāmaksā vairāk, lai uzturētu vairāk cilvēku – kamēr vien turpinās ekonomiskā izaugsme (un tā turpinās vienmēr), šāda pensiju sistēma ir vairāk nekā mazāk dzīvotspējīga.