Kapitālisms

Kapitālisms ir ekonomikas sistēma, kurā īpašumtiesības uz ražošanas resursiem un ienākumi no tiem pieder privātpersonām. Kapitālismam raksturīgas privātas īpašumtiesības, kapitāla uzkrāšana, kā arī algots dargs un brīvais tirgus. Lēmēji pār savu kapitālu ir tā īpašnieki, un tirgū valda galvenokārt konkurences princips – kurš piedāvās labāko, ērtāko, lētāko preci vai pakalpojumu.

Kapitālismam ir vairākas formas, un par nosacītu tā pretstatu var uzskatīt sociālismu, kurā īpašumtiesības ir kopīgas, nevis individuālas. Jāatzīmē, ka kapitālisms nenozīmē pilnīgi brīvu tirgu (t.s. “Laissez-faire” tirgu), jo kapitālistiskās valstīs, kā, piemēram, ASV, pastāv nozīmīgas sociālās programmas. Visas valstis regulē tirgu, un daļa valstu nodarbojas arī ar plānveida ekonomiku.

Kapitālisma vēsture

Kapitālisma vēsture galvenokārt tiek saistīta ar vēlīnajiem viduslaikiem, kā arī merkantilismu, kura ietvaros nācijas centās pavairot savu ekonomisko varu, mēģinot eksportēt vairāk nekā importēt, kā arī ieviešot importa tarifus. Pēcāk tas attīstījās 18. gadsimtā Lielbritānijā, kur ekonomista Ādama Smita vadībā tika izstrādātas jaunas ekonomikas teorijas, kuras kulminējās industriālajā revolūcijā, kam sekoja globalizācija un 20. gadsimtā vairāku ekonomikas principu pārskatīšana pēc t.s. Lielās depresijas, pēc kuras valstis vairāk pievērsās tirgus regulēšanai.

20. gadsimta sākumā, kad pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas kā alternatīva kapitālismam parādījās sociālisms, kā arī pēc Lielās depresijas tīrs kapitālisms tika “lāpīts” ar sociāliem plāniem, piemēram, pensiju ieviešanu ASV un valsts sektora īpatsvara palielināšanu ekonomikā, šķita, ka kapitālisms nebūs dzīvotspējīgs, taču 2. pasaules karam sekojošais ekonomiskais uzplaukums kapitālisma valstīs pierādīja – vēl labāk nekā PSRS sabrukšana – ka kapitālismam vismaz vēl labu laiku būs galvenā vieta ekonomisko sistēmu vidū.

Kas raksturīgs kapitālismam?

  • Kapitāla uzkrāšana – ražošana tiek veikta tikai ienākumiem un uzkrāšanai;
  • Ražošana vērtībai – ražojot ievēro principu, ka svarīgāka ir apmaiņas vērtība, nevis lietošanas vērtība;
  • Privātas īpašuma tiesības – ražošanas rīki pieder privātpersonām;
  • Algots darbs – darbs lielākoties tiek atalgots ar stabilu algu;
  • Investīcijas – investīciju veikšana, lai saņemtu atdevi no kapitāla;

Kapitālisma problēmas

Tā kā kapitālismā ir visas problēmas, kuras redzam mūsdienās – sociālā nevienlīdzība, nevienlīdzīga (ja ne negodīga) līdzekļu sadale, koncentrēšanās uz materiālām vērtībām, kā arī nestabilitāte (kā mēs visi pieredzējām 2008-2012. gadā), nav brīnums, ka kapitālismu bieži kritizē. Piemēram, sociālisma piekritēji uzskata, ka kapitālisms ir neracionāls, jo tajā nenotiek plānveida attīstība – līdz ar to rodas zudumi, pārražošana, kā arī citas nesakarības – taču vislielākā problēma, šķiet, būtu tāda, ka, galvenajam vadmotīvam esot ienākumiem, gluži likumsakarīgi pazūd lietas, kuras lielākā daļa cilvēku uzskatītu par svarīgām – cilvēcīgi apstākļi, sociālo vajadzību nodrošināšana, utt. Un tad vēl protams neviena neatrisinātā problēma – ja cilvēkam jāstrādā, lai izdzīvotu – ja cilvēks ir atkarīgs no algas, kā tad īsti viņš atšķiras no verga?