Deflācija

500 eiroParasti ļaudis priecājas, dzirdot, ka cenas, pateicoties deflācijai, samazinās. Tomēr neliela inflācija veicina ekonomisko izaugsmi, tas nozīmē arī, ka preču un pakalpojumu kvalitāte uzlabojas, izmantojot jaunus, augstvērtīgākus un progresīvākus izejmateriālus vai papildus vērtības. Deflācijas rezultātā cilvēku pirktspēja palielinās, taču var pienākt brīdis, kad sabiedrība, pieradusi pie cenu samazināšanās, sāk atlikt lielākus pirkumus, tai skaitā ieguldījumus krājkontos, nogaidot procentu likmju kāpumu vēl vai zemāku cenas krišanos precēm. Tādā gadījumā nauda nenonāk apgrozībā, kavējot ekonomiskos procesus, preču cena vēl vairāk samazinās atbilstoši krītošajam pieprasījumam, arī ražošana samazinās, jo pieprasījums rūk, sākas ekonomikas lejupslīde. Tādēļ Eiropas Centrālā banka, kuras uzdevums ir saglabāt eiro zonas cenu stabilitāti, rūpējas par to, lai inflācijas līmenis būtu zem 2%, bet tuvu tam. Piemēram, šā brīža situācija, kad eiro zonas inflācija ir ap 0,5%, mulsina ekonomistus.

Minot pasaules ekonomikā pazīstamākos deflācijas piemērus, jāatzīmē lielā depresija ASV 1929.-1933. gadā, Japāna 1990.-2006. gadā, Honkonga pēc Āzijas finanšu krīzes 1998.-2004. gadā.

Sabiedrības cerība ir informētība un sapratne par ekonomisko procesu norisi. Zinot, kādas sekas var būt naudas nelaišanai apgrozībā, kā arī uzticoties labu ekonomistu teiktajam, iespējams cenu kāpumu un kritumu regulēt. To, protams, regulē arī, piemēram, valstu centrālās bankas ar procentu likmju paaugstināšanu, ja ilgākā laika periodā nenotiek naudas noguldījumu palielināšanās. Ekonomikas procesi pietiekami ilgu laiku pasaules vēsturē tiek fiksēti, un no kļūdām iespējams mācīties.