Ātrie kredīti – Baibas stāsts

Ātrie kredīti jau sen bijis problēmu avots pat vissaprātīgākajiem to lietotājiem – un tas ir arī saprotams. Dzīve nemaz nav tik vienkārša, notiek daudz neparedzētu lietu, tādēļ ne vienmēr iespējams atgriezt kredītu laikā. Lai gan nopietnas reformas ātro kredītu nozarē ir iestrēgušas līdz ar varas nomaiņu (2014. gada februāris), skaidrs, ka valstij nevajadzētu apstāties pie paveiktā. Šajā sakarā piedāvājam Baibas (vārds mainīts) stāstu, kas ilustrē lietu norisi kādu laiku atpakaļ – tagad ar jaunajām regulām viņa vairs nevarētu saņemt kredītu.

Baibas teiktais

Esmu divu bērnu māte, strādāju veikalā par pārdevēju. Mana pieredze ar kredītdevējiem sākās pirms pāris gadiem. Parasti sanāca savilkt galus kopā, taču palaikam vajadzēja aizņemties, lai segtu izdevumus, piemēram, ja kāds no bērniem bija jāved pie ārstiem un jāpērk viņiem zāles. Pirms diviem gadiem gadījās tieši tā. Saslima jaunākais dēls, kādu laiku nogulēja slimnīcā ar gripu smagā formā. Nogulēja slimnīcā trīs nedēļas, ko paldies Dievam izslimoja. Ārstēšanos sedza valsts, taču kad jau bija atkopies, vajadzēja turpināt dzert zāles profilaksei, un nevis kaut kādus aflubīnus vai paracetamolus, bet dārgas zāles, kuras nevarēju atļauties.

Es paņēmu ātro kredītu, ko jau iepriekš biju ņēmusi ļoti mazās summās, lai šur tur pietušētu savu krājkasīti. Šoreiz gan jau pirmajā mēnesī sapratu, ka nevarēju to atļauties. Prasīju naudu vecākiem, taču viņi – pensionāri – vairs neko nevarēja palīdzēt. Tā kā man nav maznodrošinātā statusa, nevarēju cerēt arī uz kādiem pabalstiem. Paņēmu vēl vienu kredītu [red. piez. – tagad vairāki kredīti vienlaikus vairs nedrīkst būt] un atmaksāju iepriekšējo. Tiešām nodzīvoju šādi gadu, uzcītīgi maksājot pagarināšanas maksas ar citiem aizņēmumiem beigās bija ap 500 latu iepriekšējo 120 latu vietā, kredītdevēju skaitu, pie kuriem biju aizņēmusies, nemaz droši nevarēju pateikt.

Tad nāca piedāvājums, ka varu maksāt visiem kredītdevējiem vienkopus, taču tad bija sakrājušies jau 650 lati. Ikmēneša maksājums bija pārāk liels, tādēļ sāku strādāt divos darbos. Rezultātā bērni ilgi palika nepieskatīti, es pati visu laiku stresaina, noraizējusies. Nezinu, kurš šajā gadījumā vainīgs – kredītdevēji, valsts, es pati vai visi kopā. Zinu tikai to, ka nevienam nenovēlu izdzīvot ko šādu. Šomēnes veikšu pēdējo maksājumu un pametīšu otro darbu, lai atkal varu būt kopā ar saviem bērniņiem.