Par vecām mīlestībām

Ik reiz, kad esmu laukos, uzrodas visādas atmiņas. Arī vakar sanāca agri iet gulēt un otrdienas romantiskā vakara iespaidā atcerējos savas skolas laika mīlestības.

Man parasti ir tā, ka es samīlos līdz kakalam un mūža beigām (..kamēr neuzrodas nākošā favorīte). Tā visu sākumskolas laiku es(tā pat kā visi citi klases zēni) biju samīlējies Andā. (Forši saskan Andis un Anda, vai ne? ) Viņa bija labākā meitene klasē – vislabāk mācijās, bija vissportiskākā utt. + viņa bija blondīne un viņai bija tāds mīļais džemperītis ar diviem maziem kaķēniem… awwww
Diemžēl dzimšansdienās spēlējot “Laimes spēli”(bija kādreiz tāds iepazīšanās tv šovs) viņa vienmēr izvēlējās klasesbiedru Ģirtu

Vēlāk piektajā klasē baigi samīlējos Agnesē. Viņa bija vienu gadu vecāka un, kaut arī bija skolotāju bērns, bija sliktā meitene. Vēl viņa bija ātri attīstījusies un ko gan citu maziem zēniem vajag, kā mazas meitenes ar pupiem!
Toreiz Valentīndienās visi sūtija mīlestības vēstules. Es vēl tagad atceros atbildes vēstuli, ko saņēmu no viņas:
“Sveiks Andi, Tu jau zini, ka man ir Andris, bet Tu man arī patīc! Un no tā nav jākaunās, ka tu mani mīli! Agnese”
Šo būtu diezgan grūti aizmirst, jo klasesbiedrene Anda(mh, tā pati) to nolasīja priekšā visai klasei.. Oh, how emeberasing…

Jau vēlāk, devītajā klasē iemīlējos Ilvā. Viņa mācījās vienu klasi zemāk. Viņa izskatījās kā lellīte – lielas brūnas acis ar izteiktām skropstām, žilbinoš smaids(un viņa smaidīja daudz), mazliet lokojošies mati.. Dejojot tautas dejas centos, lai viņa būtu mans pāris.. Tad mēģinājumos un koncertos viņa smaidīja tikai man.
Ilvai bija ļoti spēcīgas smaržas. Viņa smaržoja pēc rožlapiņām.. katru reizi, kad sajūtu kko līdzīgu atceros viņu.
Pēc devītās klases viņa aizgāja uz citu skolu un mana mīlestība izbeidzās.

Bet tad nāca vidusskola, vienpadsmitās klases beigās es iemīlējos meitenē no savas klases – Santā. Viņa bija ļoti jauka meitene..  un skaista tumši melni mati, zaļas acis, smalki sejas vaibsti. Viņai dīvaini bieži bija vajadzīga mana palīdzība visādās lietās, bet tā beigās sanāca, ka viņa mani un vēl vienu puisi(klasesbiedrs, kurš bija identiskā situācijā) uztvēra gandrīz kā savus brāļus. hmm
Klasē visi zināja, ka mēs abi esam viņa iemīlējušies viņā, tikai mēs trīs izlikāmies to nesaprotam. Kā viņa toreiz jutās, to jau zina tikai santa pati.
Ar to otru puisi mēs nemitīgi cīnijāmies par viņas uzmanību. Tajās pašās tautas dejās dažas dejas viņa dejoja ar mani, citas ar viņu. Viņai bija ļoti patīkams roku krēms – vēl ilgi pēc mēginājumiem es jutu viņas smaržu..

Heh, good times

Līdzīgi ieraksti:

• Par vīriešiem cūkām jeb kā nevajag pamest meiteni
• Lieldienu (Zaļās ceturtdienas) tradīcijas, mietiņa tehnoloģija
• Mm, salmiņus negribi? [fail story]
• Mana perfektā dzīve
• Oranža ādas veste

Tagi: atmiņas, jūtas, mīlestība