Noper mani, esmu bijis slikts puika!
Jā, noper mani, esmu bijis ļoti, ļoti slikts puika!
Šitās seksa spēlītes ir pat diezgan inčīgas līdz brīdīm, kad pēršana notiek ar ritīgām pātagām un peramais tiek normāli sakropļots. Manā izpratnē tas foršais jau ir nevis sāpes, bet roleplejs.. nu un varbūt pavisam mazliet sāpes.
Vispār par pēršanu iedomājos tapēc, ka šodien notiek tāda sociāla kampaņa “Noliec siksnu“.
Kampaņas mērķis ir mainīt cilvēku uzskatus par fizisku sodīšanu kā pieņemamu sodu bērniem, acīmredzot Latvijā vēl pietiekoši daudzi cilvēki to atbalsta.. un jāatzīst, ka arī es!
Mani pašu bērnībā arī dažreiz nopēra, kad biju sastrādājis ko tiešām sliktu. Bet es skaidri atceros, ka ne jau tas žagars vai siksna sāpēja tik ļoti kā tā vainas un saņemtā soda apziņa. Es uzskatu, ka ir jābūt kādam “augstākajam soda mēram”, no kura bērns baidītos un respektētu.
Un šoreiz es negribu runāt par tām ģimenēm, kur bērnus vienkārši klapē.. Tur jau nekāds “Siksnas indekss” nav vajadzīgs, jo tā ir vienkārši vardarbība pret bērniem.
p.s. vēl par tēmu, viens no maniem mīļākajiem stand-up artistiem Russel Peters par to, ka bērni ir jāsit 
28/01/2009 pulkst. 12:06
ei nost, tik rēcīgs!
28/01/2009 pulkst. 12:24
Rasels ir vnk Ūber. Gaidu, kad viņam iznāks jauns uzstāšanās ieraksts.
28/01/2009 pulkst. 15:55
Vienīgo reizi, kad mani bērnībā iepēra, apmēram nedēļu to atcerējos kā nesaprotamu, bezjēdzīgu visādu emociju izvirdumu — gan savējo, gan vecāku. Neko nesapratu, un ātri aizmirsu, tagad atceros tikai tāpēc, ka tas bija ļoti nestandarta gadījums. Toties, kad manu izdarību dēļ vecāki pāris dienas pret mani izturējās kā pret svešinieku/komunālā dzīvokļa kaimiņu, tās reizes vēl tagad atmiņā ir spilgtas kā vienas no briesmīgākajām bērnības epizodēm. Iepēršana tāda pagalma kautiņa mutācija vien ir (nevar vinnēt), par augstāko sodamēru vai efektīvu audzināšanas līdzekli to var uzskatīt tikai cilvēks ar ļoti ierobežotu iztēli un švakām psiholoģijas zināšanām.
28/01/2009 pulkst. 16:04
oo, sākas psiholoģija..
vai tad tagad spēlītes tip es ar tevi nerunāšu ir humānāks sodīšanas veids? Tāds psiholoģiskais terors, kad vecāki nedēļu normāli nekomunicē ar savu bērnu, atstāj mazāku “traumu” turpmākajai dzīvei?
28/01/2009 pulkst. 21:59
Nū, es tak domāju, ka tu gribi kaut kādu augstāko soda mēru, no kura bērnam baidīties.
Par ikdienas normām jau neviens nerunā. Arī nedēļa ir par traku, 2-3 dienas ir maksimums. Vispār vajadzētu iztikt ar ne vairāk kā 1.
Bet galvenais komentāra punkts bija tas, ka pēršana švaki palīdz audzināšanā — ja vien tā nav tik nežēlīga dauzīšana, par kuru var ielikt cietumā, tad pēc dažām reizēm tas bieži kļūst par tādu kā semi-normu. Esmu redzējis sīkos, kas ar biznesmeņa neitralitāti apsver, kādus nedarbus cik daudz var atļauties un ar kādu sodu jārēķinās kurā variantā. Un tā nu gan nav attieksme, ko audzināt. Manuprāt.
29/01/2009 pulkst. 12:46
ai, labi.. mani bērni tā pat būs perfekti un nebūs jāsoda
29/01/2009 pulkst. 21:48
“Not to mention — imaginary!”