Vakar sapratu, ka man ir problēma. Nu, varbūt ir, varbūt nav – tas vēl jāapstirpina.

Tātad biju pusdienās ar savu māsīcu, ēstuve parastā, pasūtam un apsēžamies pie galdiņa, gaidam ēdienu. Māsīca baigi smaida un prasa vai man tā pārdevēja patika? Māsīca saka, ka es it kā esmu flirtējis.. Bet es neflirtēju, es tikai biju pieklājīgs un tā! Es neflirtēju ar svešām pārdevējām, kuras man nemaz nepatīk!
It kā jau pofig, bet, ja es tiešām pārāk draudzīgi runājos un tā daru vienmēr?! Arī tad, ja esmu kopā ar kādu meiteni, kura man tiešām patīk? Sanāk, ka mans deits var saņemt nepareizu mesidžu!

Ja esi ar mani kādreiz bijis veikalā vai ēstuvē, tu taču vari pateikt, ka es neflirtēju!

(Nu ok, es atceros 2 reizes, kad maķītī bija viena blonda meitene ar mega lielām acīm… bet toreiz viņa pati baigi smaidīja un gribēja runāties)

Ir pagājis tieši gads kopš pirmo reizi piedalījos šajā Jauno Vanagu rīkotajā pasākumā, pēc ieraksta var saprast, ka nebiju īsti sajūsmā. Toreiz pat nodomāju, ka vairs nepiedalīšos
Bet tiklīdz Kristaps piedāvāja piedalīties, pateicu Jā bez domāšanas (laikam biju aizmirsis kā ir, kad meža vidū auksti un komandas biedri tracina..)

Šogad biju gudrāks un pirms braukšanas iepirku siltas drēbes lietotu armijas apģērbu veikalā – Patrioti.lv, silti un pa lēto!

Sestdienas vakars (dažādu iemeslu dēļ jūtos slikti, esmu gulējis 3 stundas un neko negribas ēst.. ai vonder vat tu bleim..), lēnām sāk komplektēties komanda un jau pirms starta redzu, ka šogad mēs tiešām esam komanda! (Piedod, Dāvi!)

Pats skrējiens šogad likās veiglāks kā pagājušo reizi,  ne tikai komandas dēļ. Bija vieglāka karte – daudz ceļu (bet labi, ka tā, jo visur, kur bija sniegs, tas bija pāri celim!)
Pārbaudījumi bija labi. Izņemot to vienu, kur tā vietā, lai staigātu pa oglēm bija jāizdomā haika.. Mīļākie bija spēle Hanojas torņi ar ledus klučiem (mums kā programmētājiem nekādas problēmas nesagādāja) un staigāšana pa striķos iekārtām auto riepām.
Es šoreiz biju kārtīgs un kluss foloveris, maz runāju, daudz domāju un darīju visu, ko man lika.

Tuvojoties rītam un laika limitam, bijām savākuši 5 kontrolpunktus (no 8 kopā) un finišējām 5 min pirms sava laika beigām. Galveno uzdevumu – pārspēt Ērika komandu izpildījām un pašiem arī baigais prieks un laba sajūta.

Tālāk sekoja pirtiņa, klusa pasēdēšana komandas lokā un ceļš mājup.
Paldies Kristapam, Danai, Aldim un Kārlim! Tiksimies nākošgad!

Šodien atkal braucu uz viņu biroju. Man nekad nepatīk braukt pie viņiem un zemapziņā nojaušu kāpēc.. Pie visa ir vainīga viņa!

Tieši pretī parādes durvīm sēž krieviete tā ap gadiem 27, gariem blondiem matiem un neproporcionāli lielām, bet ārkārtīgi izteiksmīgām acīm. Dīvaini, kā vienmēr tās neproporcionālās un neordinārās lietas pievelk, jo viss pārējais arī ir super!
Cieši pieguļošās drēbes pat šajā aukstajā laikā atklāj viņas ķermeņa aprises.. Augstie papēži iesāk viņas garās kājas un aizved manu skatienu līdz perfektajiem gurniem, plakanais vēders, ideālas b izmēra bumbierveida krūtis, kakls, kurš tā vien kliedz pēc pieskāriena, un atkal acis.. Tās pašpārliecināti un mazliet nicinoši lūkojas manī. “I’m way out of your league..” tās saka.

Kaut kas tajās krievietēs mani tā intriģē!

Šis būs ieraksts par jaukajām un mīļajām lietām.
Vispār jau nav nekā, ko rakstīt, ir tikai viena doma, kas balstās uz pētījumu.
Pētījumu veica PNuIP* centrs un tas nemaz nav tendenciozs vai vēl nez kā sauc tos neuzticamos un muļķīgos pētījumus par cilvēku laimi..

Šis pētījums pierāda – katram cilvēkam dienā ir nepieciešami 12 pieskārieni, lai viņš justos laimīgs.

Vakar uzsniga sniegs un nu oficiāli drūmā nomāktībā cilvēkiem sāk pāriet baltajā depresijā (tas ir tad, kad apkārt ir pretīgi balts un visur staigā pārīši, bet tev pārīša nav).
Šajā laikā pieskārieni ir vēl vairā nepieciešami, tāpēc apskaujaties un pieskaraties!

* Pavisam Nepatiess un Izdomāts Pētījumu centrs

P.S. Es ceru, ka šādas saldas lietas no manis pārāk bieži nedzirdēsiet..

Piektdien Pienā atgadījās gadījums:
Es jau devos prom, kad pie pašiem apsargiem – BAM! POW! SLAP! (es te mēģinu kā senos laikos Betmenā radīt dinamiku) – kāds man tā forši uzšāva pa dibenu.

“Nobody touches my dibens” es nodomāju. Pagriežoties ieraudzīju blondas matu cirtas, sarkanas lūpas un baigi viltīgo smaidu. “Hmm, but you can try again” es savā prātiņā turpināju (redziet es domāju angliski, tas tagad ir baigi stilīgi!)

Nu un tad es jau biju ārā no Piena un aizmirsu par šo visu… Līdz šai naktij, kad saņēmu vēstuli -

Ceru, ka nākošreiz ieraugot atpazīšu un varēšu atriebties Merlinai!